Projekts "Kino visiem un visur Latvijā" arī šajā savādajā laikā pateicoties VKKF atbalstam turpina sadarboties ar Latvijas skolām, sniedzot iespēju skolotājiem integrēt latviešu filmu skatīšanos un to analizēšanu mācību procesā. Tas arī mums ir ļāvis reflektēt par to, kādas filmas ir atstājušas iespaidu no mūsu bērnības un tādēļ, lai ieviestu mājās sēdēšanas rutīnā nelielu viegluma devu un paturētu domas par kino savā tuvumā, publicējam "Kino visiem un visur Latvijā" projekta vadītājs Ievas Pitrukas rakstu, kas tapa speciāli izdevumam KINORAKSTI.
Kad strazdi pirms aizlidošanas kopsapulces ozolā agrā rīta stundā notiesā pēdējās nenolasītās jāņogas, gladiolas un asteres uzbužina ziedlapas uz 1. septembra noplūkšanu un pirmklasnieku vecāki stāv garās rindās pēc bezmaksas mobilajiem telefoniem, man prātā nāk bērnības bezrūpīgajās vasarās skatītās filmas, no kuru varoņiem tais senajās dienās mācījos darīt blēņas, smieties, draudzēties, piedot un aizstāvēt.
Piederu pie tās paaudzes, kuras laimīgā bērnība noritēja tikpat laimīgajā padomju zemē, tādēļ TV skatāmajās bērnu filmās ielikto ideoloģiju neaizēnoja Disneja vai citu ārvalstu studiju tēli un svešā dzīves uztvere, lai gan mūsdienu kino zinātnes pētījumi rāda, ka arī sociālisma citadeles autori daudz ko pārņēmuši no tehnoloģiski attīstītajiem kapitālistiem.
Emocionālo sajūtu meistaram Jevgēņijam Griškovecam darbā „Kā es apēdu suni” ir gara un sulīga pasāža par to, cik ļoti viņš bērnībā gaidījis ikdienas multiplikāciju filmu programmu televīzijā, kā alcis to brīdi, kad vecmāmiņa no daudzstāvu mājas loga viņu sauks iekšā no pagalma, kā brāzies augšā pa trepēm un, laimīgu priekšnojautu pārpildīts, pieplacis pie zilā ekrāna brīnuma gaidās, kā seansu kavējusi diktore, lēni piesakot programmu, un kāda vilšanās sagrābusi mazo sirsniņu, kad skaisto zīmēto pasaku vietā pēc sākuma titriem rosīties sākušas lelles.
Pirmais formālais mēģinājums atdzīvināt lelles (12 dejojošas figūriņas uz nekustīga fona) Krievijā notika 1906. gadā - Sanktpēterburgas Marijas teātra baletmeistars Aleksandrs Širjajevs īsās filmiņas tapšanas trīs mēnešu laikā, rotējot trajektorijā „dekorācija-kinokamera”, iemanījās pat izdeldēt caurumu parketā. Par oficiālo pirmo Krievijas leļļu animācijas pionieri tiek atzīts pasaulslavenais novators, talantīgais kukaiņu pētnieks un režisors Vladislavs Starēvičs, kura pirmo eksperimentu (1909) kopijas nav saglabājušās, bet kurš 1912. gadā , uzņemot mācību filmu par ragainajām vabolēm, izdomā nepaklausīgo aktrišu vietā vairākās epizodēs izmantot ar drātītēm sastiprinātus izbāzeņus, filmējot to kustības kadru pa kadram un izdevušos tehniku jau droši liek lietā pirmajā multiplikācijas filmā . Savulaik Volts Disnejs sajūsmā atzina, ka Starēvičs savā varēšanā ir gadu desmitus priekšā visiem pasaules animatoriem, viņa darbu spēcīga ietekme jūtama arī Jana Šankmajera (Čehija) un Tima Bērtona (ASV) filmās. Pēc Starēviča emigrēšanas uz Itālju un Franciju Krievijas celuloīdā iemūžināto leļļu liktenis iekapsulējas līdz 20.-to gadu beigām, kad jaunā strādnieku vara ļauj dibināt eksperimentālas studijas, kuru galvenais uzdevums ir producēt propogandas filmas. Tikai 1935. gadā top pirmā lelļu pilnmetrāžas filma „Jaunais Gulivers”, kurā Svifta satīriskais stāsts tiek uzlabots ar komunistiskām idejām un kuras režisors ir vēlākais brīnumaino bērnu spēlfilmu tēvs Aleksandrs Ptuško.
Grūti teikt, kādēļ manā bērnības skatījumā PSRS leļļu filmu autori nebija tik talantīgi kā filmu zīmētāji – varbūt stāsti šķita garlaicīgāki (jo īsāki taču!) un estētiskais noformējums pieticīgāks - bet pirms Arnolda Burova „Pasaka par vērdiņu” (1969) arī man , televīzijā sākoties kārtējai padomju leļļu filmai, iestājās vilšanās. Krāsas likās bālas, lelles robustas, to balsis piedauzīgi bērnišķīgas – nu kā tos lai salīdzina ar varoņu līganajām kustībām gleznieciski skaistajās krievu pasaku zīmētajās filmās!
Padomju Krievijā arī zīmētā animācija savā sākumposmā (1924-1925, pirmo filmu veidošanā piedalījies arī Dziga Vertovs) režisētājās filmās bija ideoloģiskā rupora pasūtījums – satīriski politiski pamfleti, kas strostēja vāciešus, Borisu Savinkovu, Ķīnu. 1927. gadā uz ekrāniem iznāk divas pirmās bērniem domātās filmas( abas pēc iemīļotā rakstnieka Korneja Čukovska pasakām) – „Seņka-Afrikānis” un „Tarakāns” un kopš tā laika bērnu kino tiek atzīts par pastāvīgu lielumu un tajā sāk darboties daudzi talantīgi mākslinieki un režisori .
1935. gadā, apvienojot nelielos animatoru kolektīvus, tiek dibināta studija „Sojuzmuļtfiļm”, kurā aktīvi tiek apgūtas jau esošās animācijas tehnikas un pētīta ārzemju pieredze. Piecdesmito gadu beigās, kad valsts jau bija atkopusies no kara, zīmētā animācija , balstoties reālisma gleznieciskajās tradīcijās, ar par pilnu jaudu sāka aizpildīt padomju bērnu alkas pēc kustīgā skaistuma. Tā kā pārsvarā bērniem domāto filmu pamatā bija pasakas vai daiļliteratūra, tad arī cenzūrai nebija uzdevums tik dramatiski padomiskot sižetus, kā tas notika spēlfilmu žanrā.
Padomju bērnu filmas bija ne tikai skaistas, bet arī gana pamācošas. Labi atceros, ka tieši filmas „Mazgāmutis” (rež. Ivans Ivanovs-Vano, 1954) spilgtajā ietekmē sāku pārspīlēti cītīgi mazgāt rokas un vakaros kājas, jo baidījos, ka dusmīgā metāla uzparikte ar piespiežamo puļķi vārdā „мойдодырь” man, tāpat kā puisēnam-netīrelim uzsūtīs pa pēdām draudīgās birstes, ziepes, sukas un mačalku, un no manis aizmuks visas rotaļlietas. Pat vienīgo reizi esot pionieru nometnē Jūrmalā, ar aizdomām tuvojos sētā uzstādītajai metāla kastei ar ūdeni, jo labi atcerējos tās nikno sejas izteiksmi filmā.
Atkārtoti televizorā baudīju savas iemīļotās zīmētās animācijas filmas „Sniega karaliene” (rež. Ļevs Atamanovs, 1957), „Divpadsmit mēneši” (rež. Ivans Ivanovs-Vano un Mihails Botovs, 1956), ”Sniegbaltīte” (rež. Ivans Ivanovs-Vano, 1952), „Īkstīte” (rež. Leonīds Amalriks, 1964), Borisa Djožkina „Čipolino”(1961), „Noburtais puisēns” (rež. Vladimirs Polkovņikovs un Aleksandra Sņežko-Blockaja, 1955) – un no katras mācījos saprast draudzības un morālās taisnības principus. Šīs un citas animācijas filmas ne tikai iepotēja atmiņā klasiski arhetipiskus stāstus, bet arī ļāva savlaicīgi iepazīt literatūras klasiķu Aleksandra Puškina, Aleksandra Ostrovska, Samuela Maršaka, Hansa Kristiana Andersena, Džanni Rodari, Selmas Lāgerlēvas u.c. pasaku pasauli.
Bērnības gadus īpaši izkrāšņoja stāsti turpinājumos – literatūras zelta fondā balstītās oriģinālās autorfilmas par Vinniju Pūku (rež. Fjodors Hitruks), Brālīti un Karlsonu (rež. Boriss Stepancevs) un rokenrola ietekmes skartajiem Brēmenes muzikantiem (rež. Inese Kovaļevska, Genādija Gladkova mūzika), kuru kārtīgam aprakstam droši vien būtu nepieciešams pusžurnāls.
Obligātajā repertuārā ietilpa daudzas labsirdīgas filmas par dzīvniekiem – vienīgi pusaudža vecumā redzēto pēc Gavrilas Trojepoļska stāsta motīviem veidoto „Balto Bimu ar melno ausi” (rež. Staņislavs Rostockis, 1977) vēl tagad nespēju noskatīties vēlreiz, jo cilvēku cietsirdība pret uzticamo sunīti šai filmā pārsniedza veselīgas emocionālās uztveres robežas un izraisīja histērijai līdzīgu satricinājumu. Starp citu, iepretim Voroņežas Leļlu teātrim astoņdesmitajos gados tika uzstādīts bronzas piemineklis nelaimīgajam suņukam Bimam.
Padomju bērnu spēlfilmas bija gan skaistas, gan gudras, gan labestību veicinošas. Mana iemīļotākā bērnu klasika bija Genādija Kazanska „Sniega karaliene” ar jauniņo Jeļenu Proklovu (1966), Aleksandra Ptuško „Pasaka par caru Saltanu”(1966), pēckara „Pelnrušķīte” (rež. Nadežda Košverova un Mihails Šapiro, 1947) ar ne pārāk glītu galveno varoni (Janīna Žeimo) , toties ar superīgu pamāti (ģeniālā Faina Raņecka), Aleksandra Rou pasakas „Salatētis” (1966) un „Greizo spoguļu karaļvalsts” (1963) ar drosmīgā un taisnīgā padomju pionieru tēla propagandu, Alekseja Batalova un Josifa Šapiro „Trīs resnvēderi” (1966) ar pašu vēlāko padomju sekssimbola Gošas („Maskava asarām netic”) atveidotāju titullomā. Kad 90. –jos gados nonācu Ļenfiļm studijā Pēterburgā, satiku tur vietējā muzeja darbinieci, kura asarām acīs stāstīja, kā tiek devalvētas kādreizējās morāles vērtības, jo ilgi krātā kolekcija tika izpārdota un tieši tai dienā tika dota pavēle pārdot kādam jaunlaiku bagātniekam lelli Souku no kādreiz tik slavenās filmas.
Kā īpaši svarīgas un jaunatklājošas manā atmiņā palikušas divas filmas – pēc Oskara Vailda pasakas filmētā „Zvaigžņu puisēns” (rež. Anatolijs Dudorovs un Jevgēņijs Zilberšteins, 1958) un tadžiku pasaka „Rustams un Suhrabs” (rež. Boriss Kimjagarovs, 1971). Talantīgā angļa pasakas ekranizējums bija melnbalts, teatrāls, noburto zvaigznes dēlu atveidoja aktrise-sieviete Marija Vinogradova, kas nepavisam nebija tik skaista, kā filmā tiek apgalvots, bet laikam jau sastapšanās ar Oskara Vailda brīnišķīgo stāstu bija tas, kas bērnībā mani tik ļoti iespaidoja. Savukārt emocionāli spēcīgās un austrumnieciski noslēpumainās teikas „Rustams un Suhrabs” bāzes avots bija pasaulslavenā persiešu dziesminieka Firdousi poēma „Šahnemē”. Nesen no jauna noskatījos šo filmu – estētiski un emocionāli saviļņojošs, nenovecojis ekranizējums!
Vēl viena filma, kas apkopoja manas toreizējās bērnības intereses (mūzika, dzīvnieki, pārdomas par taisnīgumu un attiecībām) bija melodrāma ar komēdijas iezīmēm „Mūzikas skolotājs” (rež. Naums Birmanis, 1972). Brīnišķīgi un asprātīgi Emīla Braginska dialogi, patiess un neuzkrītoši iezīmēts padomju ikdienas problēmu sociālais fons, neordināra personība Andreja Popova lieliskajā tēlojumā, aizraujoša Andreja Ešpaja mūzika – tas stāstu par taisnīgo mūzikas skolotāju, viņa suni Tingu un dziedāt gribošiem mazajiem puisēniem izvērta par īstu emocionālo baudījumu.
Pēc apgūtā obligātā bērnu repertuāra bija laiks pievērsties kaut kam nopietnākam un mani, protams, aizrāva drosmīgi avantūristi, karotāji un spiegi - „Majors Viesulis” (Jevgēņijs Taškovs, 1967) , „Viņa augstības adjutants” (rež. Jevgēņijs Taškovs, 1969), „Likme augstākā par dzīvību” (rež. Andžejs Konics, 1967 – 1968) , kur ar Trešo reihu varonīgi karoja brālīgās Polijas bezbailīgais kapteinis Hanss Kloss – tos nosacīti varēja dēvēt par seriāliem, jo saspringtos notikumus vismaz trīsreiz pārrāva uzraksts „turpinājums nākamajā sērijā”. Bet jo īpaši mani uzrunāja „Vairogs un zobens” (režisors lieliskais aktieris Vladimirs Basovs, 1968), biju gluži vai iemīlējusies padomju izlūkā (sociālistiskās frontes varoņus tolaik lepni dēvēja par izlūkiem, bet nīsto vāciešu profesionāļus par spiegiem) Johanā Veisā, ko atveidoja zilacis Staņislavs Ļubšins, un ar pagalma bērniem spēlējoties imitējām filmas notikumus. Tas, ka man izdevās iegūt tieši Veisa lomu, izraisīja skaudību krievu vienaudzē Larisā, un pēc mūsu strīda viņa aši tecēja pie manas mammas, lai nosūdzētu manu kvēlās bērna dusmās izteikto zaimojumu, ka Ļeņins ir muļķis. Nesen pārskatot šo bērnības iemīļoto filmu, atklāju, ka tai piemīt ārkārtīgi augsta kinematogrāfiskā kvalitāte un skatāmi tiešām labi aktierdarbi, tai skaitā nevienam nezināmā toreizējā Saratovas teātra aktiera Oļega Jankovska pirmā kinoloma baltvācieša Oto Švarckopa tēlā. Uz mūžu ar mani pēc šīs filmas palika arī Venjamina Basnera dziesma „С ЧЕГО НАЧИНАЕТСЯ РОДИНА” padomju šanšona meistara Marka Basnera izpildījumā, kura man nez kādēļ šķiet Tirzmalietes „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” padomju adekvātais variants.
Diezgan agri manā kino kartē ienāca importa marka un turpmākie varoņi nenēsāja ne pionieru kaklautus ne komjauniešu nozīmītes, jo dzīvoja kapitālistiskajās zemēs un bija jau pavisam pieauguši. No kārotās lielo cilvēku pasaules mani īpaši saistīja „Trīs musketieri” (1961) – ne tik daudz četri sieviešu mīluļi un karstgalvji D’Artanjans, Atoss (uz to gan man, tāpat kā romānā, bija neliela vājība), Portoss un Aramiss, bet gan žilbinoši daiļā čūska ar greznajām štātēm milēdija (aktrise Milēna Demonžo) . Bērnības vasarās Jelgavas nomalē mīļā vecmāmiņa Dimā ietekmē pat ļāva malkas šķūnīti ierīkot speciālu rotaļu stūri ar nelielu, mierlaiku samta izrakstīta galdautiņa pārklātu apaļu kāršu galdiņu , uz kuras mēs ar sētas bērniem novietojām vāzi ar baltu liliju (milēdijas kauna zīme) un musketieru devīzi „Viens par visiem, visi par vienu”.
Francijas galma intrigas mani ievilka savā varā pilnībā, kad tajās uz ekrāna iesaistījās rudmatainā marķīze Andželika (Mišela Mersjē). It īpaši atmiņā palikusi sirdi plosoša aina no kādas sērijas fināla, kad viņas ak-cik-vīrišķīgais laulātais draugs un aizstāvis (ļoti noslēpumains un pievilcīgs Robērs Oseins ar rētu sejā) šķiet miris esam, un nedrīkst atklāt sievai, ka paspējis izglābties. Andželika skrien viņam pakaļ pa garu gaiteni, izmisīgi saucot „Žofrē, Žofrē” , bet Oseins ar īsta vīra savaldīgajām emocijām stāv piespiedies aizslēgtām durvīm un klusu cieš – ah, cik daudz manu līdzjūtības asaru toreiz noplūda kinoteātra neērtajā sēdeklī!
Kad kāda kino festivāla pieņemšanas ballītē satiku jau novecojošo, baltā mini kostīmiņā tērpto kādreizējo slaido skaistuli Mersjē, biju izbrīnījusies par aktrises nelielo augumu. Bet īsts kultūršoks mani piemeklēja, 90.-jos gados Rīgā organizējot Andžeja Vaidas retrospektīvi – izrādās, ka mans bērnu dienu nelietīgais skaistulis Āzija no Ježija Hofmana „Pana Volodijevska” (1969) , poļu pans Daniels Olbrihskis dzīvē ir tikpat dedzīga un kaislīga rakstura īpašnieks, bet augumā pavisam neliels cilvēciņš.
Manas bērnības vasaras pie vecmāmiņas Jelgavā bija jaukas ne tikai viņas eņģeļa rakstura un beznosacījuma mīlestības dēļ, bet arī tādēļ, ka kinoteātros „Jelgava” un „Zemgale” varēja regulāri noskatīties visas jaunākās filmas un tas prieks man netika liegts. Vienīgā nelaime bija rindu numerācija – tolaik skaitījās šiki sēdēt pēdējā rindā un tur es arī vienmēr centos nopirkt biļeti, bet Jelgavā solu rindas nez kādēļ tika skaitītas otrādi, un vismaz uz pirmajiem vasarā tur apmeklētajiem seansiem es aiz inerces pirku biļetes pēdējās rindās, tādējādi neizbēgami nonākot pirmajās. Tad nu nācās veikt aktīvus kakla un acu grozīšanas vingrinājumus seansa garumā, īpaši plašā amplitūdā tos īstenojot platformāta filmās.
Vienpadsmit, divpadsmit gadu vecumā man sākās „Indijas periods”. „Akmenī cirstā poēma”, „Ziediņš ceļa putekļos”, „Mātes mīlestība” – ja pareizi atminos, šie bija nosaukumi, kuri mani vilināja skatīt nepazīstamo zemi, kur vīrieši tērpjas sniegbaltos uzvalkos, kuri nenosmērējas pat spēcīgu kautiņu laikā; kur mātes nemitīgi zaudē savus zīdaiņus un pieaugušā vecumā tos caur lielām ciešanām atrod; kur vienmēr klātesošs kāds draudīgs ļaundaris ar galvas apsēju, bet lielāko filmas daļu visi līgani loka rokas un augumu, pie viena uzdziedot garas, rietumnieku ausij pasvešas melodijas. Interese par indiešu filmām man izbeidzās, kad uz tām aizgāju kopā ar divām bērnības draudzenēm, no kurām viena tās dievināja, bet otra ienīda. Seansa laikā sēdēju vidū, man no labās puses atskanēja skaļi šņuksti, bet no kreisās – indīgi smiekli. Es tik ļoti apjuku, ka pazaudēju orientierus, kā šos austrumnieciskos kino lubu stāstus vērtēt, un rezultātā pārstāju uz tiem doties.
Indiju manā kino ēdienkartē uz brīdi nomainīja fonētiski līdzīgie indiāņi filmās „Čingančuks – lielā čūska” (1967) , „Lielās Lācenes dēli”(1966), „Baltie vilki”(1969) taču pieķēros tiem stipri mazāk kā citi tā laika bērni. Pirms dažiem gadiem Tallinas kino festivāla izmeklēto viesu smalkā pieņemšanā pie pilsētas mēra aci pret aci satikos ar Čingančuku – toreizējo dienvidslāvu, tagad serbu aktieri, joprojām stiegraini muskuļoto un vīrišķīgo aktieri un kaskadieri Goijko Mitiču (starp citu, arī neliela auguma)!
To, ka kino spēj sniegt muzikāli gaišu un optimisma pārpilnu pārdzīvojumu, uzzināju, izdzīvojot Trapu ģimenes dienas un nedienas filmā „Mūzikas skaņas” (rež. Roberts Vaizs, 1965) un kopā ar Odrijas Hepbernas jauki atveidoto Elīzu Dūlitlu mācoties kļūt par lēdiju režisora Džordža Kjūkora „Mana skaistā lēdija” (1964). Skarbais un dzēlīgais kapteinis fon Traps Kristofera Plammera elegantajā tēlojumā nolaupīja manu bērnišķīgo topošās sievietes sirdi – un cik dīvaini ir tas, ka filmās man parasti patika vīrieši, kuriem ikdienas dzīvē droši vien gribētos sviest ar pannu! Filmu uz platformāta ekrāna noskatījos vairākkārt - man ļoti laimējās, jo kāda attāla lauku radiniece brauca uz Rīgu 13 reizes, lai ļautos šī kino fenomena valdzinājumam un gandrīz pusi no šīm reizēm es drīkstēju viņu pavadīt. Grūti pateikt, kas „Manā skaistā lēdijā” mani apbūra vairāk – mūzika vai līdz šim tādā kvantumā neredzēta izcilu cepuru kolekcija, bet katrā gadījumā no poļu „Ekrāna” vāka izgrieztā Odrija ar ābolzaļu modes brīnumu galvā tika ar plastalīnu pielīmēta uz nekurināmas krāsns manā gultasgalā. Tai līdzās daiļojās dienvidslāvu kino presē atrastā Andželikas bilde, kuru iemainīju no draudzenes pret Janeka foto no tolaik populārā poļu seriāla „Četri tankisti un suns” (1966) un tas man likās patiesi veiksmīgs darījums, jo labāk par titulvaroni man patika tanka vadītājs gruzīnis un suns Šariks. Vēlāk šai bērnības krāsns kompānijai pievienojās (un tā domāju līdz šim) visskaistākais vīrietis pasaulē – Alēns Delons (pirmā tikšanās ar viņu notika 1963. gadā uzņemtajā „Melnajā tulpē”, rež. Kristiāns Žaks), Omars Šarifs (vēl neko nenojaušot par ”Doktoru Živago” un „Maerlingu” noskatīju viņu „Makennas zeltā” (rež. Džons Lī-Tompsons, 1969) un vitālā Sofija Lorēna, kuras itālisko azartu iepazinu caur vairākām tālaika populārām komēdijām.
Divi ekranizējumi manā bērnībā bija aizliegtais auglis, kurš reizē vilināja un baidīja – pirmā un vienīgā padomju šausmu filma „Vijs”, uzņemta pēc Gogoļa darba motīviem (rež. Konstantīns Jeršovs un Georgijs Kropačovs, 1967) un TV seriāls „Doriana Greja portrets” (rež. Nadežda Marusalova un Viktors Turbins, 1973), kur visa ļaunuma iemiesojumu ciniķi lordu Henriju atveidoja Jurijs Jakovļevs. „Viju” man skatīties neļāva un lika iet blakusistabā gulēt. Par laimi televizors lieliski atspīdēja stiklotās sekcijas rūtīs, un es ar patiesu ziņkāri metos vērot, ko gan man aizliedz. Pat pastarpinātajā sekcijas versijā nobijos līdz nāvei, kad ekrānu piepildīja līķu spoki un baisi mošķi un, pārvelkot segu pāri galvai, no turpmākās filmas apskates labprātīgi atteicos. Tikpat bailīgs bija Doriana sirdsapziņu atspoguļojošais portrets Oskara Vailda ekranizācijā (1973), kuru uz ekrāna rādīja, kamerai to pamazām pievelkot tuvāk un tuvāk. Tā kā filmu skatījos vairākas reizes, tad, atceroties pirmreizējos baiļu iespaidus, aiztaisīju acis, vēloties izlaist šo epizodi. Filmas veidotājiem diemžēl izdevās mani piemānīt, jo kā orientieris baisajam brīdim kalpoja skaļumā aizvien pieaugoša draudīga mūzika, kura nevis izbeidzās tad, kad briesmu skats bija garām, bet apklusa tieši pirms šausmīgā portreta tuvplāna – un tā vairākas skatīšanās reizes, būdama pārliecināta, ka briesmas vairs nedraud, atvēru acis lai uz ekrāna satiktos ar nenovecojoši skaistā Doriana Greja šaušalīgo noziegumu izkropļoto iekšējo būtību.
Mans kino iniciācijas pārdzīvojums bija draudīgā uzraksta „bērniem līdz sešpadsmit gadiem aizliegts skatīties” apgredzenotā filma Franko Dzefirelli „Romeo un Džuljeta” (1968). Neatminos, cik tieši gadu man bija, kad ar mātes atbalstu uzvilku augstpapēžu kurpes, saskrullēju matus un ar pieauguša cilvēka izteiksmi sejā kopā ar padomju darbaļaudīm vakara stundā šturmēju kinoteātri „Daile”, lai zaudētu savu kino nevainību. Dzefirelli krāšņums, Šekspīra uzburtā traģēdija, Leonarda Vaitinga (Romeo) un Olīvijas Hasijas (Džuljeta) jauneklīgi-jaunavīgais jūtu īstums un smeldzīgi dievišķā Nino Rotas mūzika atvēra man jauna līmeņa emociju pasauli, nokļūšana kurā no manis prasīja pusgulētas naktis, asaru plūdus nedēļas garumā un nespēju koncentrēties triviālajās, ar lielajām jūtām nesaistītajās mācību stundās. Starp citu, tikai nesen izlasīju, ka iesākumā Dzefirelli uz Romeo lomu vēlējies aicināt Polu Makartniju. No toreizējo likumu viedokļa kuriozs ir fakts, ka Olīvija Hasija, kuras kailskata filmēšanai slavenajā balkona ainā 15 gadu vecumā režisoram tika izdota īpaša atļauja, legāli nedrīkstēja apmeklēt arī tās pirmizrādi Londonā. Pēc šīs filmas es kļuvu pieaugusi un turpmāk ar lielu kino azartu un emocionālo klātbūtni baudīju savu pusaudžu gadu obligātos emocionālos grāvējus.
Kādēļ šīs nostalģiskās bērnības atmiņas? Lai atgādinātu un ierosinātu pārskatīt un rādīt saviem bērniem un mazbērniem filmas, kas reiz veidoja manas paaudzes emocionālo inteliģenci.
Ieva Pitruka
